Kaut kas ļoti ļoti sirsnīgs.. izlasīšanai, kad ir laiksViena cilvēka pārdomasGrūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,esamnodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucāmmašīnās, kurām nebijadrošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotaskošāskrāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņuzāļupudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekadnetaisījāsciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis noplastmasaspudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiemun gultņiem noizgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,atcerējāmies, kaaizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācāsievelties dzelošoskrūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,atgriežoties mājās tad, kadiedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienuneviensnezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūtiiedomāties.Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,un neviensnevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikaiun vienīgi mēspaši. Atceraties?Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviensnepalika resns, jomēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudelesdzēra vairākicilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļukonsoļu, CD, 165 TVkanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko mājuskatīties multeni,jo arī video mums nebija!Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņussameklējām.Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiemstrautiņiem,sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā unpļāpājām, par ko viengribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām piedurvīm vaivienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!Vieni pašicietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēsvispār izdzīvojām?Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagāmābolus nokaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrskaut reizi irpierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tikapieņemtikomandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka nevienspuisispasaulē nezin šīs spēles noteikumus!Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galāar problēmāmun radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mumsbija izvēlesbrīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,atbildība, un mēs kaut kāvienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens nošīs paaudzes,tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzāslīdz tamlaikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pretskrituļslidām,mobilajiem, zvaigžņu fabriku...Un kā ir tagad?- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savasmikroviļņukrāsns;- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3cilvēki;- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,ka viņiemnav e-pasta adreses;- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefonazvaniem tā,it kā joprojām atrastos darbā;- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, unej atpakaļ,lai to paņemtu;- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdziesinternetam;- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es.
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus..........
